Latvijā, ņemot vērā populācijas izmērus, iedzīvotāju vecumu un nodarbes, kā arī teritorijas pārklājumu ar medicīnas dienestiem, mikroķirurģijas nodaļas darba organizācijai nepieciešamo speciālistu kritisko masu nav iespējams nodrošināt ar ikdienas ķirurģiskajām aktivitātēm, strikti ievērojot iepriekšējā nodaļā iekļautos kritērijus.
Sekas augsti specializētu ārstu nepietiekamai noslodzei ir saprotamas un nav skatāmas konkrētā projekta kontekstā.
Līdz ar to, vismaz Eiropā, ņemot vērā zemo salīdzinot ar, piemēram, Dienvidaustrumu Āziju iedzīvotāju blīvumu un zemo rokas traumatismu, mikroķirurģijas dienestu darbības paplašināšana ar zemāka līmeņa ķirurģiju ir vispārpieņemta prakse. Tomēr šeit jābūt politiskiem lēmumiem, kas atbild uz jautājumu, vai saprātīga mikroķirurģijas nodaļu paplašināšana ar ne — mikroķirurģijas diagnožu pacientiem veicama, saglabājot mikroķirurģiju kā primāro disciplīnu, vai, gluži pretēji — mikroķirurģija tiek ieviesta kā esošu traumatoloģijas, vispārējās ķirurģijas, rokas ķirurģijas, onkoloģijas un citu dienestu — iespējams papildinājums.